Kopš Pasažieru vilciens ieviesis zonu tarificējumu braucieniem ar vilcieniem Rīgas apkārtnē, brauciens ar elektrovilcienu no Rīgas līdz Ogrei maksā nieka 1,20 eur. Tas ir par pieciem centiem vairāk kā brauciens Rīgas satiksmes organizētajos maršrutos Rīgas pilsētā. Un tieši šis apstāklis Ogri padara par pievilcīgu galamērķi nesteidzīgam svētdienas izbraucienam. Brauciens nav mokoši garš, kas ir patīkami. Pa ceļam gan nāksies piestāt visādās pieturās, kur vienīgais apskates objekts aiz loga būs krūmi, tomēr jau pavisam drīz, varēsiet lepni izkāpt Ogres starptautiskajā dzelzceļa stacijā.
Pastaigājoties pa Ogri jādomā par to pašu ar ko sirgst visas mazpilsētas Latvijā. Skaidrs pozicionējuma trūkums. Pilsēta it kā ir, cilvēki it kā arī, bet atbraucot tā vienkārši no Rīgas rodas jautājums – ko tagad? Par laimi manī mīt pirmatnēju atklājēju gars un es ar lielāko baudu došos tur, kur acis rāda. Ņikitas Sergejeviča laikā celtās ēkas var apskatīt jebkurā pilsētā un pat katrā sevi cienošā kolhozā. Tomēr Ogre ir īpaša. Šeit līdzās spēj pastāvēt gan padomju laika bloka mājas, gan brīvvalsts laikā celtās ēkas, gan mūsdienu modernisms.
Izejot cauri tunelim, diezgan drosmīgi veicu manevru pa labi. Turpat desmit sekundes tālāk mani pārsteidz konditoreja, kura no galvenās gājēju ielas nav pamanāma pat ar binokli. Vēl pārdesmit metrus tālāk kafejnīca, kurā šķiet vietējie ieturas. Jādomā, ka laba. Nolēmis, ka pusdienu testēšanai vēl par agru, dodos vien tālāk. Kāru aci noskatos kalnā, kurā ved gājēju ceļš, bet pamanījis tā galā baltu ķieģeļu ēku, nolemju to neaplūkot. Tā vietā turpinu iet pa bērzu aleju līdz nonāku upes krastā, pār kuru slaidi izslējies gājēju tilts. Tam gar krastu iemītas taciņas, kur pastaigājas vietējie gan ar bērniem, gan suņiem. Nedaudz tālāk pareizticīgo baznīca. Kas tā par upi? Vilks viņu zina, neviens nav papūlējies to uzrakstīt.
Tā kā mans sākotnējais gājiens bijis tik ārkārtīgi sekmīgs un uzieta patiešām glīta vieta nesteidzīgām svētdienas pastaigām (par kuru no galvenās gājēju ielas nav ne ziņas), turpinu doties uz Austrumiem. Šķērsojis upi, pamanu ko līdzīgu estrādei. Šo leģendāro objektu noteikti gribētos apskatīt. Diemžēl objekts ir slēgts un uz tā draudīga zīme par īpašuma tiesībām un nepiederošām personām. Nu neko, drusku vīlies un apjucis, pastaigāju līdz tuvējam līkumam, bet tik skaistais sākums tālāk izskatās pāriet parastā garlaicīgā privātmāju apbūvē.
Metu slaidu loku atpakaļ un pie tilta pamanu apzīmējumus ar norādījumiem kā vingrot. Droši vien kāda veselīga dzīvesveida taka, jo otrpus tiltam manu tādu pašu plāksni. Bet kur takai sākums, kur gals un, cik īsti tā vispār ir gara, nav zināms. Nu neko. Varbūt nākošreiz.
Turpinu klejot pa ielām un apbrīnoju apbūves daudzveidību. Nereti atrodoties ārvalstīs, mans mīļākais izklaides veids ir apskatīt dzīvojamos rajonus, jo tie par dzīvi konkrētajā pilsētā vai valstī spēj pastāstīt daudz vairāk nekā čurājošs puisēns vecpilsētā. Manu skatienu piesaista kāda balta ēka ar kolonnām. Apziņā viegli spēju iztēloties, kā šeit, zem spuldzīšu virtenēm skanot klaviermūzikas skaņām cilvēki nesteidzīgi ēd vakariņas siltās vasaras dienās. Diemžēl, tas tikai manas iztēles auglis. Turpat iepretim Tehnisku iemeslu dēļ slēgtā kafejnīca liecina – šeit biznesa nav. Un nav jau brīnums (lasīt iepriekš minēto).
Vēl pēc slaida loka, gar kādu militāru objektu, tad stadionu, tad daudzstāvu māju rajonu nokļūstu atpakaļ galvenajā gājēju ielā. Jūtos saguris un piestāju kādā kafejnīcā, kur skanot trīsdesmito gadu mūzikai raiti uztop saldējuma kokteilis ar plūmju sulu. Turpat līdzās vēl vairākas kafejnīcas, kurās cilvēki spieto pēc brīvdienu gardumiem.
Tā sēžot atceros, daudzkārt ārvalstīs redzētos skatus, kur cilvēki ik vakaru dodas pilsētas ielās dažādos rajonos, lai ieturētu vakariņas. Latviešiem šādas tradīcijas nav. Mēs ieturam maltīti mājās. Viensētas plūst mūsu asinīs. Tāpat kā plūst upe bez vārda, kuras gleznainos skatus paveiksies redzēt vien drosmīgajiem, kuri nogriezīsies no galvenā ceļa.
