Parastam autobraucējam, kurš uz vai no Daugavpils nedodas pa jaunuzbūvēto Maskavas šoseju, Skrīveri var šķist «trīs mājas un benzīntanks» tipa ciemats kaut kur starp Aizkraukli un Ogri. Un šāda sagadīšanās ir saprotama, jo līdz ar Daugavpils šoseju robežojas pati Skrīveru nomale, kurā atrodas tas, kas palicis pāri no Zemkopības zinātniskā institūta. Tieši ar šo institūtu sākās mana iepazīšanās ar Skrīveriem. It kā bija dzirdēts par to, cik lieliski tur ir, un daudzas reizes braukts garām, bet ne reizi piestāts. Jāatzīst pastaiga pa institūta un tā blakusmāju teritoriju arī nav zemē metama. Institūts iekārtojies ēkā, kas acīm redzami kādreiz ir piedzīvojusi krietni labākus laikus. Pagalma pusē vien ir ko vērts ieloks ar vietu strūklakai un pieguļošo skvēru.

Pēc šīs vietas apskates kopumā var likties, nu kas tad tur – trīs mājas un Skrīveri cauri. Bet patiesie Skrīveri slēpjas pāris kilometrus otrpus šosejai, krietni tuvāk dzelzceļa stacijai Skrīveri.

Šī ir viena no retajām vietām Latvijā, kur dzelzceļa stacija atrodas apdzīvotās vietas centrā, turklāt uz to joprojām ir iespējams aizbraukt ar vilcienu. Tas manuprāt ir nenovērtējams retums. Cik nu mums to vilcienu vispār ir palicis, parasti dzelzceļa stacijas atrodas salīdzinoši tālu no pilsētu un ciematu centriem. Skrīveros gan tā ir sagadījies vēsturiski, jo ciemats burtiski izaudzis ap dzelzceļa staciju, kura šeit atklāta tālajā 1882. gadā. Toreiz dzelzceļa staciju sauca – Römershof.

Skrīverus par savām mājām sauca arī latviešu rakstnieks Andrejs Upītis. Tieši viņa memoriālais muzejs bija pirmais, ko pamanījām nokļūstot pareizajos Skrīveros. Pēc tam Skrīveru saldumu ražotne, tad dzelzceļa stacija un visbeidzot Skrīveru saldējums. Lieliska vieta no kuras sākt apskati.

Skrīveru saldējums ir ōsam. Un vienīgais saldējuma kafejnīcas mīnuss ir fakts, ka manā apmeklējuma reizē šeit nebija dabonams saldējuma kokteilis. Tas ir gluži tā it kā būtu benzīntanks, kurā nav pieejams benzīns. Meitene gan taisnojās, ka neesot vairs sulas, bet tomēr pēc neatlaidīgas lūgšanās, visādiem ieteikumiem ar smilšērkšķu kombinācijām, sula tomēr kaut kur atradās. Kokteilis protams bija supergaršīgilielisks, tāpat kā teju jebkurš no viņu ražotajiem saldējumiem. Kuriem cita starpā ražotājs cenšas atrast savas īpašās Latvijas garšas.

Pieēdušies saldējumu apmeklējam Andreja Upīša memoriālo muzeju. Jo kad gan citreiz uz šejieni vēl atvilks, ja ne tagad. Iegājuši dārzā drusku vīlušies paraustam mājas parādes durvis. Lai arī pie vārtiņiem norādītajā darbalaikā esam iekļāvušies, mājās neviena nav. Lai gājiens nebūtu gluži veltīgs izejam pastaigā pa mājas dārzu, aplūkot šķūni un dažus kokus. Tikmēr pa sētas puses durvīm parādās kāda sieviete un saka, lai tik nākot uz parādes pusi, tūdaļ mums visu izrādīšot.

No Upīša memoriālajām mājām nekas daudz nav atlicis. Lielākā daļa mēbeļu izvazātas, labu laiku šeit esot atradies policijas iecirknis. Tā nu triecientempā apgūstam Upīša dzīvesstāstu un īso kursu vienā no garlaicīgākajām obligātās literatūras grāmatām. Cita starpā arī noprotam, ka mūsu gide tepat mājas otrajā stāvā arī pati dzīvo. Savdabīga vieta protams. Bet varbūt tieši tas palīdz šim muzejam neizputēt.

Atpakaļceļā apmeklējam Skrīveru saldumus, kuros cukura un šokolādes mīļiem noteikti ir no kā izvēlēties. Tik daudz un dažādu kombināciju visam ar visu, kas visas turklāt garšo lieliski negadās bieži sastapt. Tādēļ saldākam mājupceļam tiek iepirktas vairākas paciņas, Skrīveru labumu.

Kopumā jāatzīst Skrīveri tiešām ir vieta ar auru. Ar pozitīvu laiskas svētdienas un saldumu auru. Ja kādā svētdienā esat pamodušies tā vēlāk un gribat ieraudzīt citu pasauli un panašķēties, vilciena brauciens un dažas stundas saldajos Skrīveros noteikti būs lieliska izvēle.