Ikšķile ir viena no tām vietām, par kuru daudzi var teikt: «Ā, jā. Esmu tur braucis garām.» Pilsētu var raksturot apmēram ar šādu frāzi – nekas īpašs netālu no Rīgas. Tieši nelielā attāluma no Rīgas dēļ daudzi izvēlējušies Ikšķili kā vietu, kur uzsliet savas mājas. Treknajos gados šeit viena otra māja uzcelta pa jaunu. Arī centra ielas pilsētā sakārtotas par Eiropas naudu – uzrauti daži velo celiņi un uzliets jauns asfalts. Tomēr divus soļus ārpus centra viss pa vecam – grantene vulgaris.
Pilsētā ir gan skola, gan bērnudārzs. Pat divi «lielveikali» – Maxima un Super Netto. Tiem blakus (saprotams, ka pilsētas centrā) ir izvietojies arī fitnesa klubs (lai ko tas arī nozīmētu) un otrpus šosejai jau pieminētā skola.
Pati pilsēta tiešām ne ar ko nav īpaša. Tajā ir daži parki, ir padomju laiku estrāde. Tomēr vasarā Ikšķilei ir viens būtisks pluss – vietējā mēroga jūra (saukta arī par Daugavu). Gar to uzbērtais (un asfaltētais) aizsargdambis ir lieliska vieta, kur doties vakara skrējienā vai nesteidzīgā pastaigā/velo izbraucienā. Starp citu, pa šo pašu aizsargdambi iespējams nokļūt pilnīgi civilizētā veidā līdz pat Salaspilij.
Diemžēl pačurāt šajā pilsētā legāli nesanāks. Vienīgā pa ceļam sastaptā publiskā tualete atrodas tirdzniecības centrā un tur to rotā Soču cienīgs uzraksts – Tehnisku iemeslu dēļ slēgts. Kad nu esam aplūkojuši vietējās ievērības cienīgās vietas, laiks meklēt, kur ieturēt vismaz kādu maltīti. Parasti šāda mēroga pilsētās ar sabiedrisko ēdināšanu neaizraujas. Pamatā šeit cilvēki vai nu neēd, vai arī ēd mājās tajos pašos lielveikalos iepirkto pārtiku.
Man gan izdodas atrast divas vietas, kurās varētu atrast ko uz vietas ēdamu. Ozoliņa konditorejas reklāma jau gozējas šosejas malā. Tomēr šaubos, ka kāds to ir atradis pateicoties tai. Savukārt otra (Rūberta) konditoreja atrodas tiešā stacijas tuvumā. Šķiet, ka Rūberta konditoreja ir tāda kā iecienītāka, tajā nav īsti brīvu vietu, tādēļ dodos uz otru, turpat netālu esošo – Ozoliņa konditoreju.
Uzreiz jāatzīmē, ka ēkas īpašnieks parūpējies, lai ēkā varētu tikt arī cilvēki ratiņkrēslos bez Olimpiskās sagatavotības pakāpes. Tomēr šeit (atšķirībā no Rūberta) arī Latvijas novadiem raksturīgais mīnuss – norēķināšanās tikai skaidrā naudā. Starp citu ar bankomātu pieejamību ir tā pagrūtāk. Vienu izdodas atrast lielveikala iekšpusē. Šķiet tas arī viss.
Konditoreja, lai arī no iekšpuses tīri cienīga, šķiet, ka «pa īstam» ēst nepiedāvā. Ir salāti «uz svara», ir bulkas un kūkas. Tā kā man garšo gan bulkas, gan kūkas, neapvainojos un iestājos rindā pēc labumiem.
Veicu pirmo lauku testu – pavaicājot tēju ar pienu. Meitene neapjūk un nesākās nedz «kā man to izsist», nedz «kur jums to ieliet» tipa problēmas. Komplektācijā ar 200g gaļas salātu un iebiezinātā piena kūku mana maltīte izmaksā 2,34 eiro (1,64 vecā naudā).
Viss garšo labi un tukšais salātu šķīvis no mana galda pazūd sekundes simtdaļu pēc tam, kad nolieku uz tā dakšiņu. Kamēr baudu savu kūku novēroju, ka cilvēku plūsma tā īsti neapstājas un pa vidu tiek nopārdotas divas tortes. Kūka garšo labi un tas man liek domāt, ka izskatīgās tortes neatpaliek. Kūku mīļiem, kuriem svētdienas pēcpusdienā nav ko darīt noteikti ieteiktu šo vietu apmeklēt.
Kopsavilkums
Izklaides iespējas – 1 (šķiet ziemā šeit lielākā izklaide ir apķēpāt gājēju tuneli);
Barošana – 3 («īstu ēdienu» ar kājām tveramā attālumā centra robežās neizdodas atrast);
Pieejamība ar ratiņiem – 5;
Interesantuma laiks pilsētā ziemā – 45 min (pārvietojoties ar kājām).
Dažas piezīmes: 1) Tualete ir arī pie dzelzceļa stacijas – ne tik sen to pārbaudīju, viss tīrs, strādā, bez maksas.
2) Pa dambi līdz Salaspilij nu nekādi nevar aiziet, jo tas izbeidzas jau pirms Saulkalnes, tad tur ir priekšā privātmājas un rūpniecības uzņēmums.
3) Sabiedriskā ēdināšana – ir kafejnīca “Dainas”, ne pārāk tālu no dzelzceļa stacijas – uz Tīnūžu pusi, nevar teikt, ka vislieliskākā ēstuve, tomēr paēst var. Ir arī viens dārgāks iestādījums, bet tas atrodas pie Daugavas – “Meidrops”, pats tur ēdis neesmu, bet runā, ka esot dārgi.
4) Par to, ka pilsēta “nav īpaša” – piem., 20.gs. 30.gados celtā baznīca, Sv.Meinarda sala ar Baltijā vecākās mūra celtnes drupām, no vecās godības ir palikušas pāris vasarnīcas (no 19.gs. beigām).
Par plusu uzskatāms, ka visai netālu (no Ikšķiles dzelzceļa stacijas – 2,5 km) ir arī Zilo kalnu dabas parks, kur ziemā var slēpot (ja ir sniegs) un vienkārši labi pastaigāties.